Es atvēru savu sociālo tīklu plūsmu pavisam parastā darba dienas vakarā, sēžot virtuvē pie kafijas tases pēc garas dienas. Pirmais ieraksts, kas man burtiski “iekrita” acīs, bija tik košs un kontrastējošs manai pelēkajai ikdienai.
Sākumā pat samiedzu acis: tirkīza zils okeāns, žilbinoši baltas smiltis un saulē iedegušas kājas uz eksotiska bungalo fona.
Zem fotogrāfijas gozējās pašpārliecināts, pat nedaudz izaicinošs paraksts: “Beidzot esmu ļāvusi sev elpot ar pilnu krūti. Es to esmu pelnījusi.”
Šī foto autore ir sena paziņa, kuru šeit sauksim par Lindu. Tā pati Linda, kura vēl pirms dažām dienām man sūtīja garas, izmisušas balss ziņas. Tajās viņa, gandrīz raudot, stāstīja, ka viņai nav ne jausmas, kā šomēnes segt ikdienas tēriņus, ka mājdzīvnieks laikam ir nopietni saslimis un viņa jūtas pilnīgi salauzta.
Vizīte pie speciālista šobrīd esot neizpildāms sapnis, jo maciņā svilpo vējš un parādu nasta spiež pie zemes.
Es sēdēju un skatījos uz šo “paradīzes bildi”, bet neredzēju ne palmas, ne okeānu. Es redzēju savu naudu, kuru Linda no manis aizņēmās pirms pusgada un kopš tā laika nebija atdevusi, katru reizi atrodot jaunus attaisnojumus.
Spriežot pēc visa, mani līdzekļi jau sen bija pārvērtušies par krāsainu kokteili ar mazu saulessargu viņas rokā, kamēr es pati pie sevis biju domājusi: “Nu nekas, gan jau cilvēkam tiešām šobrīd iet smagi, es varu pagaidīt.”
Ērta pozīcija: mūžīgās grūtības kā dzīvesveids
Linda vienmēr ir bijusi cilvēks, kuram līdzekļi pirkstos burtiski kūst. Viņa strādā stabilu darbu, saņem regulāru atalgojumu un nekad nav sūdzējusies par profesijas izvēli, taču mēneša vidū viņai vienmēr iestājas kārtējā “personīgā krīze”.
Viņas mīļākais stāsts, ko dzirdēja visi paziņas un pat attāli kolēģi, bija par to, cik viss pasaulē ir dārgs un kā viņa “tik tikko velk kopā galus”, upurējot savas pamatvajadzības.
Šis mūžīgais fons viņai radīja ļoti ērtu sociālo pozīciju. Viņa bija tēls, kuru visiem gribējās pasargāt, pažēlot un dažreiz pat palutināt ar bezmaksas kafiju vai pusdienām.
Tas automātiski samazināja apkārtējo prasības pret viņu – neviens no viņas negaidīja dārgas dāvanas vai dalību kopīgos pasākumos, jo visi taču zināja: “Lindai šobrīd ir sarežģīti.” Viņa šo tēlu kopa gadiem, un mēs, viņas draugi, labprāt tam ticējām.
Pirms pusgada viņa man piezvanīja vēlā vakarā, skaļi šņukstot klausulē: “Lūdzu, palīdzi! Man karte nobloķēta tehnisku iemeslu dēļ, bet rīt obligāti jāveic viens maksājums, citādi radīsies nopietnas nepatikšanas ar pakalpojumu sniedzējiem.”
Tā kā esam paziņas jau gadiem un esmu redzējusi viņu dažādās dzīves situācijās, es palīdzēju piecu minūšu laikā. “Tiklīdz sakārtošu šo pārpratumu, uzreiz atdošu!” – viņa teica. Toreiz es vēl nezināju, ka šis brīdis viņas kalendārā vispār neeksistē.
Kad tu pats sāc justies vainīgs par savu taisnību
Pagāja pirmais mēnesis, tad otrais. Kad es pirmo reizi piesardzīgi pajautāju par parāda atdošanu, es pati jutos neērti. Tā ir tāda dīvaina, daudziem pazīstama sajūta – tu esi izpalīdzējis krīzes brīdī, iedevis savu godīgi nopelnīto naudu, bet beigās jūties kā nepieklājīgs parādu piedzinējs, kurš “traucē” otru cilvēku dzīvot.
– Ak dievs, piedod, es pilnīgi aizmirsu tajā visā skrējienā! Tūlīt, burtiski tūlīt pārskaitīšu! – viņa solīja telefonā, un es atkal nomierinājos.
Un iestājās klusums. Pēc laika stāsts mainījās: “Darbā aizkavēja izmaksas, tūlīt viss būs.” Vēl pēc brīža sākās emocionālas manipulācijas: “Tu taču saproti, cik man šobrīd ir neparedzēti apstākli, kaķim vajag zāles…”
Es klusēju, jo negribēju bojāt gadiem ilgu uzticēšanos konkrētas summas dēļ. Taču, ieraugot viņu Maldīvās, visas šīs atrunas manā galvā sabruka kā kāršu namiņš. Es sapratu, ka stāsti par “neiespējamo dzīvi” bija tikai veids, kā dabūt kārtējo bezprocentu kredūtu savām izklaidēm, ko viņa pati nevarēja atļauties.
Viens komentārs, kas pielika punktu
Es nolēmu vairs nerakstīt viņai privāti un neklausīties kārtējos attaisnojumos, kurus biju dzirdējusi jau mēnešiem ilgi. Tā vietā es izvēlējos atklātību. Zem viņas saulainās bildes, kurā viņa rakstīja par “pelniito atpūtu”, es ierakstīju pieklājīgu, bet tiešu komentāru:
“Linda, foto tiešām burvīgs! Prieks redzēt, ka visas iepriekšējās grūtības ir aiz muguras un vari atļauties tik iedvesmojošu braucienu. Varbūt tagad ir piemērots brīdis, lai nokārtotu arī mūsu senās saistības un atdotu parādu, ko pirms pusgada aizņēmies steidzamam gadījumam? Man tiešām ir neērti par šo atgādināt publiski, bet pēc tavām ziņām par sarežģīto situāciju šis skats ir nedaudz negaidīts.”
Reakcija bija zibsnīga. Pēc piecām minūtēm mans komentārs bija pazudis. Pēc desmit minūtēm es atklāju, ka vairs nevaru redzēt nevienu viņas sociālo tīklu profilu — biju bloķēta. Taču vēl pēc mirkļa citā saziņas lietotnē saņēmu garu ziņu.
Viņas galvenais arguments bija negaidīts: es rīkojoties nepareizi, jo neprotot novērtēt citu prieku. Viņa norādīja, ka šis ceļojums viņai bijis plānots jau sen kā nepieciešama pauze, un pēc šāda publiska atgādinājuma viņa neredzot iemeslu turpināt jebkādu komunikāciju.
Bija redzams, ka viņai ir vieglāk ieņemt aizvainotās puses pozīciju, nekā atzīt, ka viņa ir pārkāpusi mūsu vienošanos.
Secinājumi pēc negaidītā pavērsiena
Linda pēc atgriešanās no ceļojuma, ko viņa pati nodēvēja par būtisku atelpas brīdi savai pašsajūtai, tā arī nepiezvanīja. Klusums no viņas puses bija izteiksmīgāks par jebkuru paskaidrojumu.
Viņa turpināja sociālajos tīklos publicēt košus attēlus ar jauniem pirkumiem un stāstiem par jaunu dzīves posmu, vienlaikus mūsu kopējo paziņu lokā radot pavisam citu notikušā versiju.
Izrādījās, ka viņa visiem stāstīja, ka es esot cilvēks, kuram materiālas lietas un precizitāte norunās ir svarīgāka par ilgstošu draudzību un emocionālu atbalstu.
Viņai šķita vieglāk izveidot šādu pašaizsardzības pozīciju, nekā atzīt, ka viņa ir izmantojusi otra cilvēka atsaucību, lai īstenotu savas personīgās vēlmes.
Ko mēs no tā varam mācīties? Dzīve mēdz piespēlēt situācijas, kas liek mums pārvērtēt savu apkārtni, un šis gadījums man atgādināja vairākas būtiskas lietas. Pirmkārt, finanšu jautājumi un kopējas norunas mēdz ļoti ātri un skaidri izgaismot cilvēka patiesās prioritātes.
Otrkārt, šis stāsts man bija atgādinājums tam, cik būtiski ir ieklausīties savās sajūtās un neignorēt brīdinājuma zīmes, pat ja tās mēģina aizsegt gadiem ilga pazīšanās un kopīgas atmiņas.
Uzticēšanās nav tikai skaists vārds, ko pievienot parakstam zem fotogrāfijas; tā ir abpusēja drošības sajūta un cieņa. Tas ir pamats, ko nevajadzētu izmantot savtīgos nolūkos, aizbildinoties ar “nepieciešamību pēc atpūtas” vai “sarežģītu dzīves periodu”.
Linda pazaudēja manu uzticību, un, kā vēlāk atklājās sarunās ar citiem, viņa bija zaudējusi arī vairāku citu paziņu paļāvību. Izrādījās, ka līdzīgās situācijās bija nonākuši vēl vairāki cilvēki, kuriem viņa bija apsolījusi godīgumu, bet rīkojusies pretēji.
Es turpinu baudīt mieru savā ikdienā un vairs neuzņemos atbildību par citu cilvēku nepārdomātiem lēmumiem. Man šī bija vērtīga, lai arī sākumā nepatīkama mācība par to, cik svarīgi ir redzēt cilvēku pēc viņa šodienas rīcības, nevis pēc tēla, ko viņš cenšas radīt par sevi pagātnē.
Mana sirdsmiera cena izrādījās šī konkrētā summa, un šodien es uzskatu, ka tā bija neliela maksa par skaidrību un brīvību no nepatiesām attiecībām.
Ak, cik pazīstama situācija! Man arī vienreiz bija līdzīgi – cilvēks aizņemas, sūdzas par grūto dzīvi, bet pēc nedēļas sociālajos tīklos liek bildes no restorāniem. Te pat nav runa par tiem 500 eiro, bet par to, ka tevi vienkārši pataisa par muļķi. Autors rīkojās pareizi – reizēm publisks kauns ir vienīgais, kas tādus ‘mūžīgos upurus’ mazliet sapurina.”
Tāpēc jau saka: ja gribi pazaudēt draugu, aizdod viņam naudu. Esmu sev nosvītrojis – nekādu aizdevumu draugiem vai paziņām. Ja dodu, tad tikai tik, cik esmu gatavs uzdāvināt un par ko necepsies sirds, ja neatdos. Linda, protams, rīkojās nekaunīgi, bet bloķēšana pēc tam vispār ir ‘augstākā pilotāža’. Vismaz autoram tagad skaidrs, kurš ir kurš
Šī situācija ir pazīstama tik daudziem – naudas parādam nav, bet ceļojumiem pietiek.